Una settimana una parolla

Caccare è mammò*

Una settimana, una parolla

(O duie, o micca, sfidàtevi di e « parolle parolle parolle…»)

.םָתֹובֲא םיִנָּב תֶרֶאְפִתְו ;םיִנָב יֵנְּב ,םיִנֵקְז תֶרֶטֲע ו

atèrèth zeqéniym benéy vaniym vethipheèrèth

baniym avotham

A curona di i vichjetti sò i figlioli di i figlioli, è a

gloria di i figlioli sò i babbi.

Pruverbii, 17,6.

 

Salute à tutte è à tutti. Sta settimana emu da parlà di i nostri anziani, cioè i caccari. « I caccavelli ? Cusì bellu sughjettu ! » Innò pò ! I parenti di i to parenti da a parte di màmmata è da a parte di bàbbitu. « Voli parlà di mammò è babbò ? » Iè, ghjustu à puntu. Sò parechje in corsu e manere di chjamà i nostri antenati. In talianu, si tratta di nonna è nonno, accumpagnati da «materna » o « paterna » sicondu l’occasione. Sorte da u latinu tardivu nonna è nonnus cù u sensu primitivu di «mònaca/u ».

U bascu hè interessante per ciò chì tocca à u nùmaru d’appellativi. Di fatti, si dice amona (ama « a mamma » è ona « bonna ») o amama (duplicazione di ama «mamma ») pè a caccara, a(i)ta, asaba (da asa- « alluntanatu, vechju » cù u siffussu di parentia -ba), ataita (ridoppiu di a(i)ta « babbu »), aurba (da *aur- « davanti » è suffissu -ba), aitaso (da aita « babbu » è aso « vechju »), aiton(a) (da aita « babbu » è on « bonu »). « Và bè, poca manera di mintuvà u babbone ! Per cosa sarà ? » Pensu chì ghjè per via di u carràttaru affettuosu chì esiste quandu si parla à un missiavu. «Ma perchè micca cù e minnane ? » Ùn la possu spiecà. Ogni tantu ci vole à adimette chì certi aspetti fèrminu piattati.

È in corsu, chì truvemu ? Caccara (cuntrazione di mamma è di cara) è caccaru ; mammona (da mamma è suffissu aumintativu -ona) è babbone (babbu è suffissu -one) ; minanna (mi annanna) è missiavu (da u genuvese messiavu, da messè (abbreviamentu di u latinu meus senex « u mo vechju ») cù avo (caccaru in latinu). Eccu per principià. Ma ci sò dinù parolle per parlà di a toia a mammona o di u toiu u babbu, tale màmmata (a to mamma) è bàbbitu (u to babbu) pè i parenti. Pudemu ammintà quì mammatona, mammataghjò, caccàrata, mammònata è babbitone, babbònitu, babbitighjò.

Ma, altru puntu d’interessu, per parlà di i caccari, si ipocoristicheghja (à ringrazzià à Ghjuvan’Dumènicu pè u neologìsimu). « Cumu ? » Ebbè demu pìcculi nomi à quelli ch’è no tenimu cari. In talianu sò numerosi assai, ma in corsu ùn cunnoscu chè mammunella è babbucaru.

Hè rimarchèvule chì u latinu ùn hà nunda à chì vede cù u corsu : avia pè a caccara, è avus pè u caccaru.

In grecu, s’avvicìnanu di più : πάππος (pappos) o πατρὸς πατήρ/πατροπάτωρ (patros pater/patropator : u babbu di u babbu) è μητρὸς πατήρ (metros pater : a mamma di u babbu). Pè a mammona, a parolla hè τήθη (téthé), chì t’era un’onomatupea zitellesca. Infine, vulia signalà una parolla tercana per l’arcicaccaru : παππεπίπαππος (pappepipappos). Eccu per compie una canzona : https://youtu.be/cyihtEGCOiU

 Marina Chovin.

1 Trackback / Pingback

  1. Stampa Corsa, informations corses – Caccare è mammò*

Les commentaires sont fermés.